"Kad gāju skolā, mums bija atmiņu klades, kurās viens otram rakstījām novēlējumus un rotājām tās ar ziediem no apsveikuma kartiņām vai kinoaktieru bildēm. Pantiņi parasti bija rotaļīgi – “roze ož, dadzis kož…” –, bet reizēm atradās arī nopietnāki vārdi. Īpaši mani uzrunāja citāts, kas piedēvēts Antuānam de Sent-Ekziperī: “Vislielākā greznība pasaulē ir cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem.” Toreiz mēs to droši vien nesapratām, bet vēlāk es iemācījos, cik dārgas ir attiecības ar cilvēkiem — un vēl vairāk, ar Dievu.
Bija noiets garš dzīves ceļš, un sirdī lēni nogatavojās doma – varbūt uzrakstīt savu stāstu. Ilgi vilcinājos, domājot: “Kam tas interesēs?” Līdz kādu rītu, pēc sarunas ar Dieva kalpu, sapratu, ka patiesībā man ir, ko dot.
Sapnī redzēju, kā gaidu vilcienu – nepareizais atnāk, bet īstais vēl priekšā. Tāpat kā dzīvē – Dievs ved tālāk, ja tikai atveram acis un ausis. Atcerējos vīzijas un norādes, ko biju saņēmusi, un ieraudzīju sevi kā māla podu, pilnu ar dažādiem “uzkrājumiem” – pieredzēm, kas dažas ir ieskābušas, bet citas vēl barojošas. Tad sapratu: man ir dots, ar ko dalīties.
Kristus teica: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Mums visiem ir kāda kripatiņa – pieredze, sirsnība, vārds –, ar ko pabarot citus. Bet, lai dotu vairāk, man jāatbrīvojas no liekā, jāiztukšo “pods”, lai tajā varētu ieliet jaunu žēlastību.
Un, lai gan vienmēr man patikuši stikla trauki ar to caurspīdīgumu un gaismu, Dievs parādīja, ka arī vienkāršs māla trauks ir noderīgs Viņa rokās. Viņš spēj ieliet savu gaismu visvienkāršākajā cilvēkā. Tā mana dzīve, kas reiz šķita pelēka, tagad spīd kā varavīksne pēc lietus."
Apraksts:
"Kad gāju skolā, mums bija atmiņu klades, kurās viens otram rakstījām novēlējumus un rotājām tās ar ziediem no apsveikuma kartiņām vai kinoaktieru bildēm. Pantiņi parasti bija rotaļīgi – “roze ož, dadzis kož…” –, bet reizēm atradās arī nopietnāki vārdi. Īpaši mani uzrunāja citāts, kas piedēvēts Antuānam de Sent-Ekziperī: “Vislielākā greznība pasaulē ir cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem.” Toreiz mēs to droši vien nesapratām, bet vēlāk es iemācījos, cik dārgas ir attiecības ar cilvēkiem — un vēl vairāk, ar Dievu.
Bija noiets garš dzīves ceļš, un sirdī lēni nogatavojās doma – varbūt uzrakstīt savu stāstu. Ilgi vilcinājos, domājot: “Kam tas interesēs?” Līdz kādu rītu, pēc sarunas ar Dieva kalpu, sapratu, ka patiesībā man ir, ko dot.
Sapnī redzēju, kā gaidu vilcienu – nepareizais atnāk, bet īstais vēl priekšā. Tāpat kā dzīvē – Dievs ved tālāk, ja tikai atveram acis un ausis. Atcerējos vīzijas un norādes, ko biju saņēmusi, un ieraudzīju sevi kā māla podu, pilnu ar dažādiem “uzkrājumiem” – pieredzēm, kas dažas ir ieskābušas, bet citas vēl barojošas. Tad sapratu: man ir dots, ar ko dalīties.
Kristus teica: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Mums visiem ir kāda kripatiņa – pieredze, sirsnība, vārds –, ar ko pabarot citus. Bet, lai dotu vairāk, man jāatbrīvojas no liekā, jāiztukšo “pods”, lai tajā varētu ieliet jaunu žēlastību.
Un, lai gan vienmēr man patikuši stikla trauki ar to caurspīdīgumu un gaismu, Dievs parādīja, ka arī vienkāršs māla trauks ir noderīgs Viņa rokās. Viņš spēj ieliet savu gaismu visvienkāršākajā cilvēkā. Tā mana dzīve, kas reiz šķita pelēka, tagad spīd kā varavīksne pēc lietus."